Melanomas ārstēšanas veidi

Melanomas ārstēšana sākas ar ķirurģisku operāciju, ko sauc par plašu lokālu ekscīziju jeb re-eskcīziju. Atkarībā no sākotnējās melanomas biezuma šajā operācijā ir jāizgriež papildu “drošības” atkāpes malas no iepriekš izņemtās melanomas griezuma līnijām. Tātad, re-eskcīzijas  laikā iepriekš izņemtā veidojuma vietā veic plašāka grieziena operāciju ar papildus drošības atkāpi līdz 2 cm uz visām pusēm no sākotnējās griezuma līnijas, un citas ārstēšanas metodes vairs nav nepieciešamas. Šāda operācija nepieciešama tādēļ, ka atsevišķas melanomas šūnas var būt “aizklīdušas” tālāk. [1]

Lai pasargātu pacientu no melanomas atgriešanās, veicot re-eskcīziju, ir jāievēro šādas minimālās “drošības” atkāpes.

Arī re-ekscīzijas materiāls tiek sūtīts uz histoloģijas laboratoriju. Pirmās un otrās stadijas pacientiem ārstēšana parasti beidzas ar plašu lokālu ekscīziju un citas ārstēšanas metodes nav nepieciešamas.

Augsta riska melanomas pacientiem, kuriem melanoma izplatījusies limfmezglos, ir liels risks, ka melanoma progresēs, jo, iespējams, cilvēka ķermenī ir melanomas šūnas, kas nav nosakāmas ne ar kādiem testiem vai izmeklējumiem. Šādiem pacientiem pēc operācijas var tikt piedāvāta adjuvantā terapija. Ir vairāki imūnterapijas un mērķterapijas preparāti, kuru lietošana ir atzīta par lietderīgu adjuvantā veidā. [14,15] Adjuvantās terapijas galvenais uzdevums – novērst melanomas progresiju. Ja slimība tomēr progresē, ir pieejama ķirurģiska ārstēšana, stereotaktiskā ķirurģija, staru terapija, kā arī sistēmiskā terapija – imūnterapija un mērķterapija. Jautā ārstam par katras ārstēšanas metodes paredzamajiem ieguvumiem un riskiem!

Tā stimulē ķermeņa dabisko aizsardzības sistēmu  – imūnsistēmu, cīnīties ar vēzi. Imūnterapijas preparātu uzdevums ir palīdzēt mūsu ķermenim atrast, atpazīt un iznīcināt vēža šūnas. Ir pieejami dažādi imūnterapijas medikamenti, kurus var lietot atsevišķi (monoterapija) vai kopā (kombinētā terapija). [1,16]

Uz cilvēka imūnšūnām, sauktām arī par T šūnām (T limfocītiem), ir olbaltumviela jeb proteīns, ko sauc par PD-1 jeb programmētās nāves (programmed death) receptoru. Šī receptora uzdevums ir nomākt T šūnu aktivitāti, nodrošināt, ka T šūnas neuzbrūk organisma pārējām šūnām. Melanomas pacientiem ir svarīgi, lai T šūnas atrastu un iznīcinātu melanomu, tāpēc ir radīti imūnterapijas preparāti, ko sauc par PD-1 inhibitoriem, kas bloķē PD-1 proteīnu un palīdz mūsu imūnsistēmai būt aktīvai, atrast, atpazīt un iznīcināt melanomu. Šobrīd ir apstiprināti divi PD-1 inhibitori  – pembrolizumabs un nivolumabs. CTLA-4 ir vēl viens proteīns, kurš bremzē imūnsistēmas darbību. Ipilimumabs ir melanomas ārstēšanai apstiprināts CTLA-4 inhibitors  – tas noņem imūnsistēmas “bremzes” un ļauj iznīcināt melanomu. CTLA-4 inhibitoru parasti lieto kombinācijā ar PD-1 inhibitoriem. Imūnterapijas zāles tiek ievadītas vēnā ik pēc 3–4 nedēļām. Vecākās imūnterapijas zāles ir interferons alfa un interleikīns. Abiem šiem preparātiem ir smagas blaknes, tie ir augsti toksiski, tomēr to lietderība tiek atzīta atsevišķos gadījumos.

Tā ir radīta, lai specifiski “mērķētu” uz vēža šūnām, kurās ir kāds izmainījies gēns. Pēc būtības gēni ir šūnu instrukcijas, kas māca šūnām, kā radīt jaunas šūnas, kā kontrolēt šūnu uzvedību, kad dalīties, kad nomirt. Patoloģiskas izmaiņas šajās instrukcijās sauc par mutācijām, kas melanomas šūnām ļauj nekontrolēti augt un vairoties. Aptuveni pusei ādas melanomas pacientu melanomas šūnās ir notikušas mutācijas gēnā, ko apzīmē ar BRAF, kas izraisa vēža šūnu nekontrolētu augšanu. Mērķterapijas zāles, ko sauc par BRAF inhibitoriem, bloķē vēža šūnu augšanu, vienlaikus ierobežojot veselo šūnu bojājumus.

Mūsdienās BRAF inhibitorus (dabrafenib, vemurafenib, encorafenib) lieto tikai kombinācijā ar MEK inhibitoriem (trametinib, cobimetinib, binimetinib), kas papildus nodrošina ātrāku audzēja samazināšanos, vēža augšanas aizturi un ilgāku pacienta mūžu. Mērķterapijas zāles lieto tablešu veidā. [1,16]

Diemžēl ikvienu melanomas ārstēšanas veidu pavada blaknes. Tās ir ļoti individuālas. Daži pacienti novēro visas iespējamās blaknes, bet citi piedzīvo tikai dažas vai nemaz. Daži medikamenti izraisa biežākas un smagākas blaknes, citas zāles pacienti panes vieglāk. Nav iespējams iepriekš precīzi paredzēt, kā pacients reaģēs uz zālēm. Blakņu neesamība nenozīmē, ka zāles nestrādā. [7]

Onkologs ķīmijterapeits zinās, kā mazināt blaknes un uzlabot pacienta dzīves kvalitāti. Vienmēr izstāsti ārstam par visām blaknēm, ko novēro ārstēšanās laikā. Tas var būtiski uzlabot dzīves kvalitāti un pasargāt no ilgtermiņa sekām.

Biežākās blaknes, ko var izraisīt imūnterapija un mērķterapija:

• caureja;
• vitiligo (pigmenta zudums);
• izsitumi uz ādas;
• tūska
• vairogdziedzera darbības traucējumi;
• kolīts (zarnu iekaisums);
• nieze;
• drudzis;
• nespēks;
• aizcietējums;
• slikta dūša;
• locītavu sāpes;
• jutīgums pret saules gaismu.

Var būt viena vai vairākas no minētajām blaknēm, kā arī neminētas.

Atsauces uz uzticami informācijas avoti par melanomas ārstēšanu šeit.